Mazmeitiņai uzdāvināja sarkanu samta cepurīti, un, tā kā cepurīte meitenei tik labi piestāvēja, ka viņa to vien tikai gribēja valkāt, tad viņu iesauca par Sarkangalvīti. Kādu dienu māte teica: “Panāc, Sarkangalvīt, te būs kūkas gabals Un vīna pudele, aiznes tos vecmāmiņai, viņa ir veca un slima, lai viņai tiek, ko atspirdzināties. Dodies ceļā, iekams nav kļuvis karsts, un, kad iziesi no ciema, ej kārtīgi pa ceļu un neskrien nekur projām.

Mazmeitiņai uzdāvināja sarkanu samta cepurīti, un, tā kā cepurīte meitenei tik labi piestāvēja, ka viņa to vien tikai gribēja valkāt, tad viņu iesauca par Sarkangalvīti. Kādu dienu māte teica: “Panāc, Sarkangalvīt, te būs kūkas gabals Un vīna pudele, aiznes tos vecmāmiņai, viņa ir veca un slima, lai viņai tiek, ko atspirdzināties. Dodies ceļā, iekams nav kļuvis karsts, un, kad iziesi no ciema, ej kārtīgi pa ceļu un neskrien nekur projām, citādi kritīsi un sasitīsi pudeli, un tad vecmāmiņai nekas netiks. Kad ieiesi vecmāmiņas mājiņā, neaizmirsti pateikt labrītu un neskaties tūlīt apkārt visos kaktos!”
- Es visu izdarīšu, kā pienākas, – Sarkangalvīte atbildēja un par zīmi, ka solījumu pildīs, sniedza mātei roku.
Vecmāmiņa dzīvoja mežā pusstundas gājuma attālumā no ciema. Nonākusi mežā, Sarkangalvīte satika vilku. Meitenīte nezināja, ka tas ir tik ļauns zvērs, un tāpēc nebaidījās.
- Labdien, Sarkangalvīt, – vilks teica.
- Labdien, vilciņ!
- Uz kurieni tik agri dodies, Sarkangalvīt?